Jā. 8 mēneši, kopš Latviju sajūtu un baudu vien virtuāli un emocionāli. Līdzpaņemtie liepziedi, Pūres trifeles un Latgales medus jau sen kā cauri…
Kaut kādā ziņā klišeja, bet, neko nevar darīt, ļoti patiesa, ka zemes, valstis un īpaši mājas lielā mērā asociējam un izjūtam caur garšām.
Ceļojot gastronomiskā “sadaļa” ir vismaz puse no iespaidiem, priekiem un must have.
Ceļojot parasti arī nedomājam un neskumstam par garšām, ko uz brīdi esam atstājuši mājās.
Citādi ir, kad ārzemēs pavadi ilgāku laiku, principā – dzīvo. Un īpaši tad, ja šī vieta, kurā paiet ikdiena, ir patālu ne vien no dzimtenes, bet visa “eiropeiskā”.
Kambodža. Te savas laimīgās dienas vadu nu jau krietni ilgāk par pusgadu un darīšu to vēl vienu “sezonu”.
Bet tam pa vidu būs viens mazs mēnesis mājās.
Domās jau izbaudu un izgaršoju…
Nav jau tā, ka man te kaut kā šausmīgi trūktu.
Tomēr…
1) PUSDIENAS PARKĀ
Rīga ir zaļa. Rīga ir maza, svaiga un mājīga. Rīgā tu mierīgi vari paņemt savu kārbiņu ar vinegretu, sainīti ar desu, vārītu olu, riekstu paciņu vai kafiju un saldējumu, un pusdienas laiku pavadīt parkā.
Tu vari sēdēt un meditēt, tu vari lēni vai ātri staigāt, tu vari pusdienot koku paēnā vai košā zālienā viens vai ar kādu, bet galvenais, tev ir izvēle, vai pusdienas laiku pavadīsi darba vietā, sabiedriskās ēdināšanas punktā vai parkā. Šobrīd uz opciju “pusdienas parkā” skatos kā uz privilēģiju…
2) Vīna Bārs GARAGE
Iemesli, kāpēc sapņoju par šo vietu, visticamāk, ir iracionāli. Man tur patīk, jo tās reizes, kad esmu tur bijusi, atceros kā labi pavadītu laiku.
Esmu bijusi tur diezgan reti, bet vienmēr jūtos kā atgriežoties vietā, kurā tieši mani gaidījuši…
Jā, te Pnompeņā bāri, kafejnīcas, restorāni un tamlīdzīgas vietas ir labā līmenī un plašā izvēlē.
Un vienalga – iekšā iekņudinās labsajūta, kad iedomājos, kā iesim ar draudzeni tur dzert daudz vīna un mieloties ar tapu plati.
Viesmīļi izcili, vide gaumīga, vīns … baltais, sarkanais, rose un dzirkstošais! 😉
3) Lētās BIETES, KĀPOSTI un KARTUPEĻI
Tas, kas kādreiz manā katlā, šķīvī un ēdienkartē bija bieži un daudz, te ir vien retu reizi. Dabūt var, bet kaut kā roka neceļas pirkt bietes par “tāāādu naudu”.
Tad nu esot Latvijā saēdīšos biešu zupu, kāpostu salātus un kartupeļu pankūkas tik, cik lien!
4) GAILEŅU MĒRCE un MEŽA ZEMENES
Tā ir mana Latvijas garša.
Tā ir mana nostaļģija. Un mammas milzīgās mīlestības un rūpju apliecinājums, kuru var ne tikai izjust, bet apēst, sakošļāt, izgaršot un norīt, piepildot sevi ne jau ar uzturvielām vien, bet visu to, ko emocionāli un fiziski sniedz māju sajūta.
P.S. 98% no visām manā mūžā apēstajām gailenēm un meža zemenēm ir mammas lasītās.
5) VOM FASS
Kad strādāju veikalā ar pircējiem, bieži nācās dzirdēt, ka VomFass produktus nevajag, jo “es jau neesmu nekāds pavārs” vai ” tur jau jāmāk gatavot…”.
Tagad es ar 100% pārliecību varu teikt, ka bez VomFass produktiem – lūk, tad gatavot patiešām jāmāk.
Tas bija tik viegli, kad bija pieejams Dateļu balzametiķis. Vai Lazdu riekstu eļļa…
Tagad ir jāpieliek daudz vairāk pūļu, lai bez tā visa uzmeistarotu kaut ko ēdamu.
Tas no pragmatiskā skatupunkta.
No emocionālā – sapņoju un domāju par VomFass, jo tā joprojām kaut kādā mērā ir daļa no manis. Un gribu fiziski ieiet jaunajās telpās, fiziski sajust atmosfēru un to WOW efektu, kādu, nav šaubu, vēljoprojām piedāvā VomFass.