Gliemeži un šmakovka ar glymiezs.
1 km no Preiļu robežas atrodas Ošu mājas. Gliemežu audzēšanas vieta. Tajā tiek rīkotas ekskursijas ar stāstu un gliemežu, kā arī populārākā produkta – šmakovka ar gliemezi – degustācijas.
Turklāt simpātiska ir saimnieka izpratne par to, kā lietas darāmas no pārdošanas un mārketinga viedokļa.
Ekskursijas ir bez maksas.
Dod un tu saņemsi pretī. Tādēļ viņa bezmaksas devums pēc tam nāk atpakaļ ar uzviju.
Kā izrādās, no 6 tonnām gliemežu, kurus audzē, nedaudz vairāk par pusi paliek paša realizācijai. Un, kas pardodksāli – paša realizācijai bezmaksas degustācijām. Tieši tā, paši gliemeži nav nekāds īstais bizness. Īstais bizness ir suvenīri un mazās gardumlietiņas, kuras var nopirkt “Ošu mājās”.
Esot vairāki restorāni Rīgā, kas pasūta šos gliemežus. Uz Franciju eksportē tukšās gliemžu čaulas, tur tajās iekšā liek kaut kādus pildījumus un tirgo lielveikaliem.
Ķidas atkal tiek citiem lauksaimniekiem mēslojumam. Vārdu sakot, ‘no waste’ tehnoloģija.
Kādus 200 g sasaldētā veidā iegādājos un atvedu mājās. Kad taisīšu jūras velšu zupu, tad ielikšu kaut ko vietējam smeķim.
Viņi atrodas šeit!
Lielie gaļas tomāti & pašlasītas gailenes
Ar ģimeni piedalījāmies vienā foršā ģimenēm domātā nometnē “Pylna Sāta”. To rīko apbrīnojami aktīvisti, Preiļu Brīvās skolas dibinātāji, lielveikala “Ūga” īpašnieki (par kuru zemāk drusku vairāk..). Šajā nometnē vieni no līdzautoriem bija Usānu ģimene, kura kopējam galdam bija atvedusi tomātus.
Tik gaļīgus, tik sātīgus! Tādu tomātu kopā ar siera šķēli apēd un esi paēdis. Lieli, skaisti, dažādās krāsās. Un “vērša sirds” tomāti vispār bija unikāli – bez sēklām, ne pārāk šķidri. Ja taisītu bruschetta tomātus, ar baziliku, nedaudz sīpoliem, tad tie nebūtu jāatsēklo. Pavāru sapnis. Ikvienam no pavāriem ieteiktu šo produktu izskatīt savai ēdienkartei.
Es viņiem noteikti palūgšu kādu stādu savam dārziņam. Ja vēl kādu tas interesē, droši sūtiet man e-vēstuli!
Otra lieta no praktiskajām un ēdamajām bija sēnes. Biju mežā, lasīju pats un salasīju nenormāli daudz gaileņu. Kā kaut ko īpašu izcelt gailenes pašas par sevi nav vērts, jo tās ir tik izplatītas. Taču pats mežā sēņot nebiju bijis simts gadus. Un atguvu garšu aptuveni piecās minūtēs. Nezinu, kaut kas tajā sēņošanā ir iedvesmojošs. Laikam jau tas, ka tā var apmierināt savu mednieka instinktu. Jo atrodot sēni, rodas tāda uzvaras sajūta. Garša, kādu ikdienā nemaz nav tik daudz. Un, ja vēl izdodas atrast pleķīti, kurā gailenes ir kā nosētas, vispār liekas, ka esi vinnējis loterijā.
Kūpinātas zivis no Lubāna
Latgale ir zilo ezeru zeme. Man pašam tas vienmēr bijis tikai tāds apzīmējums “uz papīra”. Tas ir, paskatoties kartē, ezeru tur ir daudz. Tikai nebiju gaidījis, ka to būs tik daudz. Kur brauc, tur tik mazāks vai lielāks ezers rēgojas.
Un kas tad būtu ezeru zemes apbraukāšana, neapmeklējot platības ziņā lielāko Latvijas ezeru – Lubānu.
Kā jau pēc rekomendācijām un aprakstiem, šis ezers izskatās krietni vien citādāks nekā jebkas līdz šim redzētais. Īpaši ja pirmā vieta, kurā apstāsies, būs Īdeņas pilskalns. No tāda kā paugura tālu prom redzama purvainā apkārtne un lielais ezera plašums.
Pārsimts metrus no pilskalna atrodas kāda zemnieku sēta, kura kļuvusi par apkārtnes informācijas centru. Un, kā daudzi bukleti un Rēzeknes tūrisma informācija liecina, tā ir arī zvejnieku saimniecība “Zvejnieki”.
Uz mirkli man pat likās, ka esam pie jūras. Ezers tik liels, kā jūra un atmosfēra tāda pati. Un kad lielais ledājs esot atkāpies uz Skandināvijas pusi, tad viena no pāri palikušajām peļķēm ir Lubāns. Tā zināja stāstīt saimnieks, šķiet Jānis Macāns, kura meita ir ģeoloģe un vēsturniece, kas pētījusi apkārtni krustu šķērsu.
Pats saimnieks arī zvejnieks, tūristu grupu gids, latgaļu identitātes kūrētājs un visbeidzot – kūpinātu zivju meistars.
Kad iebraucām sētā, kūpinātava strādāja pilnā sparā.
Jānis atnesa 2 kastes ar kūpinātiem brekšiem un karpām. Izvēlējos 2 palielus brekšus pa 2€ gabalā.
Palūkojos makā, tur bija vien 3 €. Sāku pa mašīnas bardačoku meklēt vēl vienu. To redzēdams, saimnieks teica – ai, ņem tāpat.
Tāda, lūk, viesmīlība!
Es, protams, nepiekritu un trūkstošo eiro aizņēmos no dēla.
Viņi atrodas šeit.
Ūgas kūpinājumi
Mūsu draugi Zīmeļu ģimene, kuri ir gan Latgales attīstības reālie veicinātāji, reģionālā resursu centra dibinātāji, droši vien lielā mērā daļu savu ienākumu gūst no lieveikala “Ūga” Preiļos. Taču tas nav vis parasts lielveikals. Pirmais jau ir tas, ka nosaukums ir latgaliešu valodā. Vēlāk saimnieki nolēma arī visas cenu zīmītes veidot latgaliski. Turklāt, kā pēdējais projekts, kur jāsaka “cepuri nost” Zīmeļu priekšā – veikalā izveidots vietējo amatnieku izstrādājumu nodaļa, lai atbalstītu tos un veicinātu sīkražotājiem kaut nelielus ienākumus. Visas šīs lietas var šķist sīkumi, taču no tādiem sastāv dzīve un kopumā viss ved uz vienu un to pašu.
Tieši ar tādu pašu attieksmi un pieeju lielveikalā tiek tirgota daļa pašu gatavotās produkcijas, īpaši kulinārijas un gaļas izstrādājumu stendā. Tā runā, ka esot gardi salātiņi. Taču manu interesi katru reizi, kad esmu Preiļu Ūgā, piesaista gaļas. Kūpinājumi un desas. Īpaši tā desa, kura ir puscietā. Kā Aigars Zīmelis, kurš arī pats izveidojis šo mazo ražotnīti, saka – “Es zinu, ko es lieku iekšā.”
Droši vien Zīmeļu ģimene paši ir lielākie klienti savam veikalam. Tāpat kā es, iespējams, esmu lielākais klients vomFASS’ā. Un, ja tā padomā, tad tā tam arī jābūt.
Viņi atrodas šeit!
Mocarella no Z/s “Juri”
Labas garšas semināru pirmssākumos es biju aktīvs Slow Food biedrs. Biju valdē kopā ar Rītiņu, kopā bijām uz Terra Madre saietu Turīnā, Sliw Food galvaspilsētā. Toreiz arī katru sestdienu bijām Berga Bazāra zemnieku tirdziņā.
Biju ļoti pārņemts ar visu vietejo un sezonālo. Rītiņš toreiz ar savu aso humoru man bakstīja, ko es to lielveikalu mocarellu visu laiku pērkot. Esot viens sierinieks no Latgales, kurš pirmais Latvijā sācis taisīt mocarellu.
Man divreiz nebija jāsaka, un iegādājos daudzumiņu Latgales mocarellas. Bija laba. Drusku citādāka, bet ļoti laba un trekna.
Taču kaut kā ar tām piegādēm negāja, un restorāna apjomus man nevajadzēja, tā tas viss beidzās.
Līdz pavisam nesen Latgales ceļojumā atkal iznāca iebraukt ciemos pie “Juru” saimniekiem un paņemt vietējo mocarellu.
Un tagad pēc garšošanas es sapratu pašu galveno atšķirību no parastajām – šī bija ļoti trekna. Tieši tā, kā man patīk.
Ja esi Preiļu pusē, iebrauc! Obligāti!
Viņi atrodas šeit!